my 2011.

Esmu sapratusi, ka bez rakstīšanas es nevaru dzīvot. Esmu arī līdz galam sapratusi, ka ar to arī saistīšu savu dzīvi. Centos sev pārkāpt un apsolījos šeit neko nerakstīt, jo kaitina, ka lasa cilvēki, kam nav vietas manā dzīvē, un kam nav jāzina, ko es daru, vai ko nedaru. Biju jau nolēmusi taisīt blogu, kurš būs tikai priekš manis, bet ir arī cilvēki, ar kuriem gribu dalīties šajā visā un pasacīt vislielāko paldies. Varbūt pēc gada es lasīšu šo blogu ar smaidu sejā un atcerēšos visu jauko, kas notika manā 2011, gadā, kaut gan jaukais bija ļoti maz.
Sākšu ar to, ka šo gadu atcerēšos kā vienu no visbriesmīgākajiem savā mūžā. Redzēt kā tavā acu priekšā mirst cilvēks un redzēt kā otrs cilvēks, kas ar viņu ir pavadījis 40 gadus un mīlējis no visas savas sirds, ir tiešām nenormāli grūti. Šīs dienas es atceros ar milzīgām sāpēm, tukšumu, un asarām acīs. Es nevaru izteikt vārdos cik ļoti es ienīstu to laiku. Es pavēros uz jēdzienu "ģimene" ar pavisam citām acīm. Es sāku novērtēt viņus visus, pavadīt vairāk laiku, runāt un saprast viņus. Man šķiet, ka tieši šis ir mans 2011.gada lielākais ieguvums.
Protams, šī melnā svītra velkas man visu laiku līdz un es esmu pavisam cits cilvēks. Šķiet, ka es pieaugu dažu nedēļu laikā. Es atzīstu, ka esmu palikusi noslēgtāka, pievēršos tikai tiem cilvēkiem, kuri man ir svarīgi, esmu sapratusi, ka jātiecās pēc sava mērķa neskatoties uz neko citu, njā, laikam to var nosaukt tikai dažos vārdos - es pieaugu, vai arī es izaugu?
Šis gads mani ir kārtīgi izmācījis daudzās jomās, kuras te nerakstīšu, jo par tām klusēju vēl joprojām. Tas viss pieder man. Tā ir kā bagātība, par ko es tagad smaidu, bet ar nevienu citu nedalīšos. blablabla, tas ir liels devums man priekšdienām un arī visam, kas notiek tagad.
Īstenībā varētu rakstīt daudz un dikti par to, kas noticis, bet varbūt labāk, lai viss gads paliek manās atmiņās un izjūtās? Visas labās un sliktās emocijas es nevaru uzrakstīt, bet esmu tiešam pateicīga, ka beidzot pienāca šāds gads, kad es varēju pārbaudīt sevi, cik daudz es varu izturēt, dzirdēt un redzēt? Paldies, Tev, mans 2011. Bez tevis es nebūtu tāda kāda es esmu tagad, un bez tevis viss nebūtu tik labi, cik ir tagad. Esmu nospraudusi dažādus mērķus savam 2012.gadam, kurā es kārtīgi iztrakošos vasarā, daudz mācīšos pavasarī, atpūtīšos Parīzē, mīlēšu ar visu sirdi visu gadu, bet tuvākajā laikā sākšu ar sevi un savu apkārtni. Varbūt pārkārtot istabu? To laiks rādīs.