Kad mēs beidzot sapratīsim, ka divi cilvēki var skatīties uz vienu un to pašu, bet redzēt katrs savādāk?!

Pārāk daudz filozofijas eseju vienai dienai. Pārāk daudz "pēc manām domām" un "manuprāt". Pārāk daudz sava "es" parādīšanas. Es prātoju, vai ir vēl kāda skolotāja, kas tik ļoti daudz par mani ir uzzinājusi eseju ceļā. Un tad es prātoju, cik daudz cilvēku mani pazīst tieši tādu, kāda es esmu. Ar visiem maniem plusies un mīnusies. Un tad es prātoju, cik maz cilvēku mani pieņem tieši tādu. Katru gadu man ir jāsastopās ar kādu random čiksīti, kas domā, ka es esmu divkose, mele vai iedomīga. EJIET DIRST. Es tāda neesmu, jūs mani nepazīstat un jūs nezinat kā esmu mainījusies. Kā jums vispār ir tiesības mani tiesāt un saukt tādos vārdos?? Labi, bet ne par to ir stāsts. Es ar katru dienu, arvien vairāk šokējos par cilvēkiem vispār kā tādiem. Man nepatīk cilvēki. Viss, ko viņi māk ir tiesāt kādu, aprunāt, novēlēt ļaunu. Tik reti kuram ir vienalga kādas tev drēbes, vai tev ir uzlikts make up vai nav, vai tu esi resns vai tievs. Tie stulbie stereoptipi, kas valda mūsdienu sabiedrībā. Šausmīgi. Un es tik ļoti ceru, ka ir vēl daudz tādu cilvēku, kas uz vienu lietu skatās ar tādām pašām acīm kā es.