tikai klusums un lietus

Kaut kur tālumā var just jau rudens smaržu. Patiesībā, vienmēr esmu uzskatījusi, ka pēc Jāņiem viss mainās uz otru pusi - rudens lēnām jau pietuvojās, kļūst pavēsāks, brīvās dienas sarūk. Tieši šis iemesls liek apstāties un aizmirsties. Uz brīdi. Tā jau patiesībā ir - mums katram ir jātver mirklis un jāizbauda tas līdz pēdējam. Lai vai tas būtu lietus, karsta saule, lēna deja, pieskāriens, skaļa dziesma, liels nogurums, karsta vanna, sveču gaisma. Tieši tāpēc mēs dzīvojam. Lai baudītu visu, ko dzīve mums dod. Tikai retais no mums to prot un iemācīties to ir ļoti grūti. Mēs visi gribam dzīvi kā filmu, bet vai kaut puse no mums piestrādā pie tā, lai tā kaut nedaudz līdzinātos filmai? Manuprāt, lielākā problēma starp mums visiem ir tā, ka vēlamies, lai viss būtu ideāli, bet ideāls nav it nekas. Visi baidās no sāpēm un nelaimēm, bet bez tām dzīve nebūtu dzīve. Visam jābūt līdzsvarā. Gan priekiem, gan bēdām. Bet katrs esam savas laimes kalējs, jeb savas filmas režisors. Paši izvēlamies filmas aktierus, dekorācijas, fonu un tēmu. Un vai šī filma aizraus citu cilvēku sirdis? Tas jau ir cits jautājums.