rīta tēja, rīta cigarete, rīta dziesma.

Es reti, kad pa naktīm sapņoju, bet pēdējās naktīs es sapņus redzu pārāk ticamus un skaidrus. Nedaudz pačāpoju pa netu un sapņiem tādu īstu izskaidrojumu nav. Vienīgais tas, ka mēs sapņos redzam nelielu daļu par ko domājām zemapziņā. Man patīk tas, ka sapni tu skaties kā filmu. Tu neko nevari kontrolēt. Sapnī neieslēdzās tādi plusi vai mīnusi, pareizi vai nepareizi. Smieklīgi, bet es esmu sapņotāja. Es varu sapņot gan acīm ciet, gan acīm vaļā. Man patīk nebremzēt pagriezienos, gluži tā pat kā rodeļos, kur instruktors tevi par to dusmīgi nopēta, man patīk reizē raudāt un smieties, jo tieši tas aizspriedumainiem cilvēkiem liekas jocīgi, man patīk pārkāpt noteikumus, man patīk, ka tam visam seko sekas, man patīk parādīt un iedrošināt cilvēkus, ka tieši tā ir tā dzīves odziņa - pārkāpt noteikumus, sajust adrenalīnu asinīs, smieties līdz asarām un raudāt līdz smiekliem. Ja vien es šādi varētu arī pēc gadiem 20 vai 30. It kā es vecākiem apsolīju, ka izlēkšu ar gumiju, uztaisīšu tetovējumu un sērfošu zem viļņa, kas ir 5stāvu mājās augstumā un tad es "nomierināšos". bet nēēē. Tas vēl noteikti nebūs viss.