Je t'aime, Paris

Es nekad nebiju domājusi, ka uz vienas pasaules var būt vairākas planētas. šoreiz tas viss ir nedaudz pārnestā nozīmē, jo domāju to tā - kā dažādas valstis var tik ļoti atšķirties. Man gribētos, lai kāds man iekniebj un pasaka, ka tas nav bijis sapnis. Es biju paradīzē uz zemes virsas. Paradīzē - sāksim ar to, ka tur satiku pilnīgi, pilnīgi savādākus cilvēkus. ļoti daudz melnādaino. Gan tādi kā no žurnāla vāka, gan diemžēl arī tādi, kas vairāk atgādināja kādu dzīvnieciņu, nevis cilvēku. Cilvēki, kas izsaka savas domas. Ja viņam liksies, ka esi simpātiska, viņš arī to pateiks. Redzēju puišus, kam ārzemju meitenes ir kā saldais ēdiens. Piemiegt ar aci, palaist rindā pa priekšu, pasmaidīt un pateikt tu es belle bija pilnīga ikdiena. Dzīves uztvere tur arī pilnīgi atšķīrās kā Latvijā. Pusdienu pārtraukums parka zaļajā zonā ar piknika grozu, kristāla glāzēm un vīnu. Manuprāt, tā ir tikai pasakās, bet tur nē. Cilvēki dzīvi svin katru dienu. Franču valoda visapkārt, sirsnīgi smaidi un smiekli, kruasānu garša, kas kūst mutē. Arī garšīgākās bulciņas noteikti ir 7.00 no rīta kādā maizes ceptuvītē. Ēdiena garša, kas valda visā latīņu kvartālā, monmartas šarms, mākslas darbi un jumta dzīvoklīši gluži kā filmā "Amēlija". Pat metro pēkšņi iekāpj pavecāks vīrs un spēlē akordionu, jo tur tas ir normāli. Skaistais skats, kas paveras no paša varenā Eifeļa. Patīkamās izjūtas, kas nolaižas virs tevis Parīzes Dievmātes katedrālē, grandiozā opera, kur reiz esot dzīvojis operas spoks, mulenrūža ar tās nedaudz melno, bet tomēr izcilo vēsturi. Tilerī dārzi, triumfa arka, versļas pils... Tā es varētu trupināt mūžīgi, bet viens ir tas, ka tur es atgriezīšos. tā visnotaļ ir mana vieta. Je t'aime, Paris