Vasara, kura nolaupīja man sirdi...

Šķiet tikko bija izlaidums un tā foršā sajūta, ka vēl visa vasara priekšā, bet nu pēc dažām dienām vasara būs beigusies. īstenībā man jau tā ir beigusies, jo ārā valda īsts rudens. vakari jau paliek tik auksti, ka tos pagodinot gribās uzvilkt siltāko ziemassvētku džemperi, rīti ir tik dzestri, ka viss, ko var darīt ir vēl ciešāk satīties segā un gulēt tālāk. nav tā sajūta, ka ātri jāceļas un jādodas gulēt pludmalē. Bet sūdzēties nevar itin ne par ko. šī vasara nolaupīja manu sirdi. es atradu savu mazo paradīzīti garciemu ar "kaijām", kur netikai var ballēties, bet arī parastā darba dienā iegulties spilvenos, klausīties čilīgu mūziku, uzpīpēt ūdenspīpi un izbaudīt to, ka apkārt nav tikai krievi un vienkārši cilvēki, kurus negribas redzēt. es atradu savu īsto paradīzi Parīzē ar izcilo pilsētu, atvērtajiem cilvēkiem un citu dzīvi. es atklāju ko jaunu, kā dārza balles ar šampānieti, punču un ideālu sajūtu kā noķert vasaras nakšu skaistās debesis. es biju biežāk pludmalē, lai novērtētu to, cik skaista ir jūrmalas jūra saulrieta laikā. es iepazinu ļoti daudz cilvēkus, kas nu jau man ir lieliski paziņas un tuvi draugi. es ķēru neatkārtojamas emocijas latvijas laukos... ir bijis tik daudz neaizmirstamas atmiņas, tik daudz smieklīgu atgadījumu, tik daudz labas ballītes. šķiet, ka gribētos apstādināt laiku un gribās, lai šī ideālā dzīve 3 mēnešu garumā nekad nebeigtos, bet ir taču teiciens, ka jādodas prom tad, kad ir vislabāk, vaine?