Mēs bijām tie, kuri ienīda viens otru,bet, kad viens krita, otrs padeva roku.

Klāt ir gada trakākais laiks. Aiz loga valda pati pilnīgākā pelēcība, aukstums un nelaimīgi cilvēki visapkārt. Tā jau laikam ir, ka tieši šis laiks ir depresīvākais visa gada laikā. Traki neiet tikai man, bet apmēram 95% cilvēku man apkārt. Skolā viss jūk un brūk. Mājas darbu kaudzes ar katru dienu paliek ar vien lielākas, nerakstītie pārbaudes darbi - aizvien vairāk. Varētu jau vienkārši pateikt - ej di*** un vienkārši neko nedarīt, bet tā jau dara tikai mīkstie. Tā jau nebūšu es, ja necīnīšos par katru atzīmi nevis tādēļ, ka man tā ļoti daudz ko nozīmētu, bet tikai tīri principa pēc. Cīnītāja raksturs. Nerunājot par to, mani priecē ziņa, ka aiz visām trakajām nedēļām, kad jākārto eksāmeni un jāiegūst kaut cik simpātiskas atzīmes uz liecības, tuvojās mani mīļākie svētki. Tas laikam ir vienīgais, kas neliek man ierauties gultā un nekad nelīst ārā. Patiesībā, es dažkārt esmu tik pateicīga tai personai, kas deva man tādu raksturu kāds man ir. Galvu augšā, zobus sakožam un turpinām cīnīties. Kāds augšā varbūt tieši šobrīd aplaudē un novērtē to :)